"KOUČA SASTAPŠANĀS UN DIALOGS AR PROTESTU"

Protests iebrāzās pieņemšanas telpā neapmierināts, satraukts.  Viņš vienmēr ieradās tur, kur notika kaut kas jauns, kur notika pārmaiņas.

“Tu brīnies, kāpēc esmu ieradies?”, jautāja Protests. “Ir viena problēma!”, viņš nopietni teica. ”Tu, mans draugs, tu esi problēma!”

Es brīnījos: “Ko tas es tādu esmu nodarījis?”

“Klīst baumas, ka tu atdzīvini sapņus. Tu palīdzi cilvēkiem atgūt ticību sev un dzīvot saskaņā ar sevi.  Vēl ļaunāk, tu izmanto zinātni, lai attaisnotu šo absurdo rīcību.”

“Tas, ko tu saki, izklausās diezgan mistiski. Es pamatā strādāju ar skaidru metodoloģiju un pielietoju profesionālās prasmes, kas atbalsta cilvēka izvēles brīvību un atbildības uzņemšanos.” es atbildēju, mēģinot izskaidrot darbības veidu.

“Zinu jau, zinu,” Protests nepacietīgi izmeta. “Lasīju! Bet tu grauj pastāvošos uzskatus, liekot apšaubīt iepriekš iegūtās zināšanas un pārliecības par sevi. Vēl vairāk, tu lieto tādus vārdus kā “apzinātība”, vēršot cilvēkus dzīvot “šeit un tagad”. Un vēl tie atvērtie jautājumi! Ar tiem tu novirzi cilvēku domas uz jaunām iespējām.”

“To nevar noliegt. Tas ir skaidrs un pierādāms, ka cilvēka rīcību nosaka viņa domas un ticība. Atvērtie jautājumi paplašina skatījumu uz situāciju un ļauj ieraudzīt iespējas, kuras cilvēks iepriekš nepamanīja. Kas tevī rada bažas?”, es jautāju. “Pārmaiņas ir dabisks process, tās ir neizbēgamas.”

“Pārmaiņas kalpo tikai problēmu radīšanai. Tici man, es zinu. Kurš var galvot, ka pārmaiņas būs kaut kas labāks par esošo. Pārmaiņās ir tik daudz nezināmā.”, Protests izskatījās satraukts un neapmierināts.

“Piekrītu, pārmaiņās ir nezināmais, kā arī jauna pieredze un atklājumi. Es drīzāk teiktu, ka ar savu darbu veicinu cilvēkos “atgriešanos pie sevis” un drosmi uzņemties vadību pār savu dzīvi”, un turpināju: “Ja paskatāmies plašāk, tad ir redzams, ka ne vienmēr mēs dzīvojam no sava veseluma stāvokļa. Cilvēki vairāk atrodas ierastā domāšanas burbulī, maz laika veltot sevis izzināšanai. Lielākoties mēs esam sašķelti vai ievainoti – fiziski, psiholoģiski, sociāli vai garīgi. Reizēm mēs izjūtam neizskaidrojamas bailes un trauksmi, vēlmi visu kontrolēt, aizbēgt, citkārt uz visu dusmojamies, jūtamies nevērtīgi, nespējīgi, apjukuši, pakalpīgi vai atsvešināti. Personīgā izaugsme ir pakāpeniska sevis iepazīšana, kas dod lielāku brīvību un pārliecību. Tā ir mācīšanās dzīvot no sava veseluma stāvokļa.”

Protests piešķiebis galvu uzmanīgi klausījās.

“Liels klupšanas akmens ir tajā, ka daudzi cilvēki iztēlojas skaistu nākotni, kurā viss labais notiek ar citiem, jo viņi netic, ka tas ar viņiem ir iespējams. Izveidojas tāds kā dalījums – ir skaists sapnis, sevis salīdzināšana ar veiksmīgiem cilvēkiem, bet paša cilvēka tajā nav. Personīgā izaugsmē notiek “sakontaktēšanās” ar sevi un nākotnes modelēšana caur sevi, bez dalījuma.” es aizrāvos ar stāstīšanu.

“Ar šiem jautājumiem jau strādā psihologi.” noteica Protests.

“Psiholoģijas uzmanības centrā ir problēmu diagnoze un ārstēšana, kā, piemēram, neirozes, personības traucējumus, apsēstības, depresijas un atkarības. Tomēr koučings fokusējas uz stiprajām pusēm un iedvesmojošo mūsos un cilvēka resursu atklāšanu. Psiholoģija tradicionāli koncentrējas uz patoloģiju, koučings uz iespēju un līdzdalību. Paklausies, ko saka psihologs Bils Plotkins.” es atvēru grāmatu un sāku lasīt: Sabiedrība ir uzcēlusi ap sevi žogu ar mānīgu drošību un sekliem priekšstatiem par laimi. Un mēs nemitīgi nodarbojamies ar šo žogu labošanu, bet pasaule mūs aicina iziet pa vārtiņiem un ieiet lielāku iespēju pasaulē. Ļaut potenciālam izpausties. Gadsimtiem ilgi esam turējuši sevi sociālā cietumā, izglītība un reliģijas, ideoloģijas apspiedušas mūsu cilvēcisko potenciālu un diženumu. Vai nav spējusi atraisīt mūsu izcilību un meistarību, nobriest un padarīt pasauli labāku.

“Tu tomēr nesaproti,” Protests novilka. “Varbūt Plotkins to nosapņoja, varbūt viņš ir gudrāks par tevi vai mani. Tik un tā tas ir jāaptur! Kas tad notiks, ka katrs sāks dzīvot saskaņā ar sevi un realizēt savus mērķus?”, iebilda Protests.

“Mēs visi esam vienā komandā “Cilvēce”. Jo veselāks kļūst katrs indivīds, jo lielāks ieguvums ir sabiedrībai. Pastāv būtiska sakarība starp personiskā veseluma izkopšanu un laimīgākas sabiedrības veidošanos. Caur to notiek mūsu nākotnes virzība uz priekšu. Tas kurš iet izaugsmes ceļu, rada pozitīvu vidi pārmaiņām arī citos. Tā ir kā stafetes kociņa nodošana, kad viena cilvēka dzīve atklāj otra dzīvi.”, es piebildu.

“Tas nu gan ir neticams stāsts! Kā tad īsti notiek šis personīgās izaugsmes brīnums?”, jautāja Protests

“Vai esi gatavs to pieredzēt?” es atbildēju ar pretjautājumu.

“Laikam jau nē. Es varētu pakļauties tā ietekmei. Tad es vairs nevarētu visu kritizēt un bremzēt pārmaiņas. Un vispār, man nepatīk pārāk iedziļināties sevī. Turklāt es neticu ne apzinātībai, ne tam veselumam, par ko stāsti. Veidot dzīvi saskaņā ar sevi, ir tas pats, kas dzīties pakaļ maldugunīm. Es arī neesmu pārliecināts vai tas ir pietiekami viegls un nesāpīgs process.”